Vectēvs paziņoja, ka pamet omīti citas sievietes dēļ. Bet večiņas reakcija uz šo briesmīgo vēsti šokēja mūs visus

Omīte Anna bija palikusi mazmeitas Mārītes atmiņā kā laipna, sirsnīga un saprotoša sieviete. Opīti viņa atcerējās neskaidri, bērnības atmiņu fragmenti bija saglabājuši tikai aso un nepatīkamo tabakas un sviedru smaku, rupju un valdonīgu balss toni.

Omīte par vīru izteicās ļoti slikti, jo viņš gandrīz katru dienu bez iemesla viņu iekaustīja un aizvainoja.

Vectēvs strādāja uz dzelzceļa. Katru dienu viņš kopā ar pārinieku nostaigāja vairākus kilometrus pa sliedēm, konstatējot iespējamus defektus.

Ja bija iespējams, tos laboja uz vietas, un ja ne, tad ziņoja remonta brigādei.

Darbs bija grūts, jo jebkuros laikapstākļos bija jāpārvietojas tumsā, kas būtiski ietekmēja veselību. Padomju laikos valsts piešķīra iespēju bez maksas doties uz sanatoriju, lai izietu rehabilitācijas programmu; arī manam vectēvam vairākas reizes to piedāvāja, taču viņš vienmēr atteicās.

Taču ziemā savainotais celis sāka ļoti sāpēt, ārsts izrakstīja medikamentus un stingri piekodināja doties ārstēties uz sanatoriju.

Vectēvs nedaudz baidījās no ārstiem, bet arī ārkārtīgi viņus cienīja, tāpēc bez iebildumiem devās uz sanatoriju, līdzi ņemot vecmammas sakravātu lielu brūnu koferi ar melnu plastmasas rokturi.

Sirmā kundze bija laimīga – trīs nedēļas brīvības no vīra! Viņa sacepa lielu bļodu ar saulespuķu sēklām, izgāja laukā un pacienāja visus kaimiņus, daloties savā priekā.

Trīs nedēļas bez smirdīgiem dūmiem, pārmetumiem un atkritumu bedrē izlietas zupas tikai tāpēc, ka tajā diļlu par daudz vai par maz.

Pēc divām nedēļām pastniece atnesa Annai telegrammu no vīra, kurā bija teikts: “Es pie tevi neatgriezīšos, dzīvošu ar Tamāru.”

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk